Pirmā Taizemes tuk-tuk vēsture Nīderlandē

Iepriekš esmu uzrakstījis divus rakstus par Taizemes raksturīgo transporta līdzekli tuk-tuk, kas ir parādījušies šajā blogā. Pirmais bija raksts par samlora izcelsmi, par kuru ideja nāca no Japānas, sk www.thailandblog.nl/transport-traffic/history-van-de-tuktuk

Tajā rakstā nebija minēts tuk-tuk Nīderlandē, tas notika tikai rakstā par holandiešu uzņēmēju, kurš ražo tuk-tukus Bangkokā pēc Eiropas standartiem. Skat www.thailandblog.nl/background/nederlandse-tuktuk-thailand-global-tuk-tuk-factory

Šajā pēdējā rakstā cita starpā teikts, ka 2007. gadā kāds sāka saņemt apstiprinājumu un atļauju vadīt Taizemes tuk-tuk Nīderlandē un citās Eiropas valstīs. Toreiz domāju, ka tuk-tuk pirmo reizi iepazīstas ar Nīderlandi. Tā bija pilnīgi nepareiza doma!

Mārtiņš Vlemmikss

Mārtjens Vlemmikss, tagad Mascotte Thailand direktors un arī Thailand Business Foundation (agrāk MKB Thailand) dibinātājs un priekšsēdētājs, nesen savā Facebook lapā ievietoja fotogrāfiju ar 1989. gada laikraksta De Stem sākumlapu. Tas liecina, ka viņš vai patiesībā ģimenes uzņēmums Vlemmix Etalage no Bredas ieviesa pirmos tuk-tukus Nīderlandē. Es gribēju par to uzzināt vairāk un prasīju Mārtjenam papildu skaidrojumu, šis ir viņa stāsts

Pirmais Āzijas ceļojums

Tajā laikā Mārtjens un viņa vecākais brālis Ad strādāja savā ģimenes uzņēmumā Vlemmix Etalage Bredā, kas tirgoja manekenus (manekenus) un citus dekoratīvus materiālus skatlogiem un citiem reklāmas nolūkiem. Astoņdesmito gadu beigās brāļi veica savu pirmo ceļojumu uz Āziju. Iemesls bija uzaicinājums no rūpnīcas Japānā, kas ražo manekenus, kur Vlemmix Etalage regulāri iepirka manekenus Nīderlandes klientiem.

“Tā kā laikā, kad Āzija bija tikai “uz augšu” un biznesa pasaule klīda ar baumām, ka cilvēkiem ir jādodas uz šīm vietām, lai veiktu labu pirkumu, mēs nolēmām to nekavējoties padarīt par sava veida atklājumu ceļojumu. Divu nedēļu laikā apmeklējām 5 valstis no Japānas līdz Taizemei. Katrā valstī ieradāmies pirmo reizi, tāpēc tas bija patiešām aizraujošs ceļojums, nezinot, vai kādreiz spēsim atpelnīt augstās izmaksas,” sacīja Mārtjens.

Bangkoka

Viņu ceļojuma noslēgums bija Bangkokā, kur Mārtjens un Ad pavadīja tikai pusotru dienu. "Kā jebkurš tūrists, mēs iepriekš bijām redzējuši vai dzirdējuši par tuks-tukiem, bet tagad mēs tos redzējām dzīvē." Viņu pirmais iespaids bija, ka tuk-tuk bija ļoti dekoratīvs. Tas bija kaut kas jauns un noteikti izceltos savā jomā, kur veikali un uzņēmumi nemitīgi meklē jaunus veidus, kā uzlabot savu preču noietu.

Pirmais ekskluzīvas izplatīšanas līgums Eiropā

Mārtjens un Ads saskatīja labas tuk-tuk iespējas un otrajā un pēdējā dienā steidzās uz rūpnīcu Polasith Tuk Tuk Bangkokā. Rūpnīcas adrese vienkārši tika iegūta no taksometra vadītāja. Viņi nekavējoties noslēdza mutisku līgumu par ekskluzīvu importu visā Eiropā. Rūpnīcas īpašnieks nekad nebija pārdevis tuktuku Eiropai.

Ģimenes konsultācija

Atgriežoties Nīderlandē, notika ģimenes konsultācijas un, kaut vai tikai tuk-tuk dekoratīvo iespēju dēļ, tika nolemts veikt 8 tuktuku pasūtījumu 5 dažādos modeļos. Ideja bija tāda, ka tuk-tukus varētu novietot veikalos un skatlogos kā uzmanības piesaistītājus, ja nepieciešams, bez dzinēja utt. Toreiz tas šķita vairāk nekā pietiekami, lai aizsargātu ieguldījumu. "Rūpnīcā tuk-tuki maksāja aptuveni 3500–4000 ASV dolāru, un mēs uzņēmāmies šo risku."

Publicitāte

Mārtjens: “Tajā laikā es regulāri lasīju iknedēļas žurnālu Aktueel un zināju, ka tajā žurnālā ir atsevišķa sadaļa īpašajām automašīnām. Es uzmanīgi sazinājos ar žurnālu, lai iegūtu kaut ko par tuk-tuk šajā sadaļā. Kāds reportieris sajūsmināti reaģēja, izdzirdot, ka tuktuki ieradīsies Nīderlandē, un solīja par to tūlīt publicēt 4 pilnas lapas. Tajā laikā mēs nekad īsti nebijām sadarbojušies ar presi, un uzskatījām, ka tas ir labs mūsu uzņēmuma reklamēšanai… manekenos un materiālos…

Tikmēr dienas laikraksts De Stem arī bija dzirdējis, ka mēs grasāmies to importēt, un pat gribēja iegūt informāciju par šo stāstu. Mēs bijām pārsteigti un gandarīti, ka cilvēki to uztvēra kā lielisku ziņu un tāpēc paši kļuva arvien entuziasmāki.

Papīri un izmaksas

Kad abi konteineri ar tuk-tukiem atradās Roterdamas ostā, dokumentu kārtošana pa īstam sākās. Muita tuk-tukus uzskatīja par mehāniskiem transportlīdzekļiem, tāpēc bija jāmaksā BPM. Numura zīmei vai nē nebija nozīmes, un arguments, ka tuk-tuki tiks izmantoti tikai kā dekors, muitā neatrada labvēlību. Tā jau bija krietna summa un tad vēl pieskaitīja izmaksas par parastajām, augstajām ievedmuitas nodevām un, protams, PVN. Pieskaitot jūras kravu un transporta izmaksas uz Bredu, tas joprojām bija dārgs projekts.

Ievads

Tuk-tuk iepazīstināšana notika Bredas Grote Markt. Plānotajā datumā tas bija pārpildīts ar presi, klāt bija visi lielākie laikraksti, tostarp ANP. Televizora vēl nav, tas nāca vēlāk.

“Fakts, ka pārskatītie 256 kubikcentimetru divtaktu Daihatsu dzinēji (no Japānas) atstāja aiz sevis milzīgus dūmus ar atkritumeļļu, padarīja to vēl iespaidīgāku. Vismaz mēs saņēmām vajadzīgo uzmanību. Veselīgs vai nē…”

Nav numura zīmes

Sākotnēji Vlemmix Etalage tuk-tuku pārdošanu koncentrēja uz potenciālajiem klientiem, kuri vēlējās tos vadīt savā īpašumā. Privātīpašumos, piemēram, lielos kempingos, brīvdienu parkos, golfa laukumos utt., numura zīme nebija nepieciešama. Pa to laiku Osterhoutas un Bredas pašvaldības bija devušas atļauju organizēt ekskursijas, tātad bez numura zīmēm. .

Mārtjens saka: "Varbūt, vēlāk raugoties... viegli runāt.... Vai mums vajadzēja to atstāt. Reklāmas izmaksu ziņā tas jau ilgu laiku bija atmaksājies, jo mūsu uzņēmumam nekad nebija bijusi tik liela preses uzmanība.

Pieteikums numura zīmes reģistrācijai

Tomēr ideja par numura zīmi tuk-tukam iestrēga, it īpaši, ja pēc Valsts Ceļu satiksmes aģentūras pieprasījuma izrādījās, ka tipa apstiprinājums maksās tikai 400 guldeņu. “Mēs zinājām daudz, nebijām ne auto tirdzniecībā, ne citās tehnikas tirdzniecībā un mums šķita pievilcīgi likt tuk-tukam reģistrēt numurzīmi tiem 400 guldeņiem, lai ar to varētu braukt arī pa koplietošanas ceļiem. Tas tikai palielinātu pārdošanas iespējas.

Pārbaude

“Lieliski sadarbojoties ar diviem Valsts ceļu satiksmes dienesta inspektoriem, mums beidzot tas izdevās. Vīrieši bija ļoti entuziastiski, ka beidzot varēja apskatīt kaut ko īpašu, nevis garlaicīgo standarta auto,” stāsta Mārtjens. Beidzot tuk-tuk tika apstiprināts saskaņā ar likumu par trīsriteņu mehāniskajiem transportlīdzekļiem, kuriem pēc tam tika atļauts izmantot divtaktu dzinēju.

Tā apstiprināšana neiztika bez aizķeršanās, kopā tuk-tukos bija jāpielāgo/ jāmaina 12 lietas. Viņiem bija jāierobežo ātrums, tātad ne ātrāk par 40 km, un tas pat bija jānodrošina divos veidos – mehāniski un digitāli. Turklāt 11 citas lietas, piemēram, stūres ierobežošana, akumulatora pārvietošana utt. utt. Šīs izmaiņas kārtīgi veica autoservisa uzņēmums Bredā, taču tikmēr izmaksas, protams, bija spēkā. Mārtjens: “Testa virsotne bija testa brauciens Lelystadā īstā testa trasē ar slīpiem līkumiem lieliem ātrumiem. Un tas par 40 km stundā... tas bija smiekli.

Televīzija

Mārtjens stāsta: “Tikmēr preses uzmanība turpinājās, un mēs vairākkārt bijām televīzijā. Īpaša uzmanība De Heilige Koe van Veronica programmā, kura filmēja tuktuku KMA pilī Bredā. Esam piedalījušies arī dažādās citās TV programmās, kurās uzmanība NOS ziņās bija mūsu virsotne.

Izpārdošana

Kad tuk-tuki faktiski nonāca pārdošanā un aptuveni 10 jau bija pārdoti, cena bija pieaugusi līdz gandrīz 12.000 33 guldeņu. Mārtjens stāsta, ka Nīderlandē kopumā pārdoti 3 ar reģistrāciju, tostarp nomas kompānijām kāzu un vecpuišu ballīšu vadīšanai. Dažas ekskursijām un arī 800 gabalus Veronikai, lai kaut kādā viktorīnā atdotu kā balvu. Par to naudu varēja nopirkt arī mazu auto un tīrā peļņas norma bija diezgan pievilta tikai XNUMX guldeņu, tāpēc Vlemmix Etalage iztika ar ka. neņem vērā. No biznesa viedokļa manekenu un citu displeja materiālu pārdošana ar mazāku piepūli nopelnīja vairāk naudas nekā tuk-tuk.

Visbeidzot

Mārtjens nobeidz, atzīmējot, ka tuk-tuk piedzīvojums, kas ilga apmēram 4 gadus, bija jautrs, taču bija jāpelna nauda. “Tomēr neviens nevar atņemt šī piedzīvojuma jautrību un aizrautību” Vlemmix Etalage atgriezās biznesā ar manekenu un apdares materiālu pārdošanu.

Arī šajā nozarē vēlāk gāja slikti, bet tas ir cits stāsts. Mārtjens nopūšas: “Nu… tagad es pārdodu Mascot velmēšanas papīrus Taizemē!