Ņem bļodu un liek tajā kokvilnas diegus un vārītos rīsus, pārlej ar ūdeni un visu kārtīgi samīca. Diegus žāvē vienu dienu un mazos rīsu gabaliņus noņem ar ķemmi, kas izgatavota no kokosriekstu mizas. Un lūk: ilgtspējīgs kokvilnas pavediens, ar kuru var aust audumu ar nosaukumu Ang Sila.
Kas: nekad par to neesi dzirdējis? Tas nav pārsteidzoši, jo vēl pirms sešiem mēnešiem 93 gadus veca sieviete Ban Puekā (Chon Buri) bija vienīgā, kas apguva vairāk nekā 100 gadus veco tehniku. Bet par laimi viņa spēja nodot savas zināšanas dažām sievietēm no sava ciema, lai process nepazustu.
Vecmāmiņa Nguana Sermsri šo tehniku apguva 12 gadus veca meitene no savas mātes. Viņas ģimene Ang Sila auda, kad rīsu stādīšana un ražas novākšana bija beigusies. Ciema iedzīvotāji paši neaudzēja kokvilnu, bet dziju pirka vietējā tirgū un pēc tam ar to krāsoja un auda. Populārākās krāsas bija balta, gaiši un tumši sarkana, dziļi violeta kā baklažānu ziedi, zila, dzeltena kā beteļrieksti un dzeltena kā šampaka ziedi.
Agrāk nebija konkrēta motīva vai raksta. Vēlāk ciema iedzīvotāji pārņēma atsevišķus motīvus no nepiederošām personām, un arī vecmāmiņa Nguana dažus motīvus radīja pati. Viņa aizņēmās vienu motīvu no karaļa bikšu raksta, ko viņš valkāja, apmeklējot Čon Buri. Viņa arī to saka phikul worasa (ložu koka ziedi) motīvu, ko ciema iedzīvotājiem iemācīja karaliene Savanga Vadhana, karaļa Čulalongkorma sieva, kura regulāri uzturējās Si Račā.
Ban Puek sieviešu grupas vadītāja Malina Intahote, kuras piecas dalībnieces šo tehniku apguva no vecmāmiņas Nguanas, stāsta, ka princese Maha Čakri Sirindhorna atpazina šo īpašo motīvu, kad viņa saņēma audumu no Ang Sila, apmeklējot Savangas Vadhanas memoriālo slimnīcu šī gada sākumā. . Princese mudināja ciema iedzīvotājus atdzīvināt un saglabāt aušanas tehniku.
Otrā pasaules kara laikā vecmāmiņa Nguana bija spiesta pārtraukt aušanu, jo nebija kokvilnas diegu, bet pēc kara viņa atkal paņēma diegu rokās. Lai nopelnītu papildu naudu, viņa nolīga dažas sievietes, kas aust Ang Sila un pārdod austos audumus vietējos tirgos. Cena pakāpeniski pieauga no 28 līdz 30 līdz 130 batiem par 3 metru gabalu. Kad viņai bija 70, viņa apstājās.
Vecmāmiņai Nguaņai ir divi dēli un trīs mazbērni, taču neviens no viņiem neaizraujas ar aušanu. Tātad piecas sievietes no sieviešu grupas ieradās kā sauc. Viena no viņām, nu jau miruša, mācīja vairākām vietējām sievietēm un studentēm aušanas tehniku, tāpēc pastāv liela iespēja, ka Ang Sila turpinās pastāvēt.
"Es to ienīstu, ja vairs nebūtu aušanas, jo man patīk aust," saka vecmāmiņa Nguana. “Agrāk visas ģimenes šajā ciematā auja tekstilizstrādājumus lietošanai kā pha khao ma (jostas audums), sarongi un krekli. '
Malina piekrīt: katra sieviete Ban Puekā mēdza aust. Lielākajai daļai viņu nebija stelles un viņi auda starp diviem pīlāriem zem koka mājām. Vēlāk ieradās pirmās primitīvās stelles. Sieviešu grupā tagad ir sešas stelles. Piecas sievietes sešus mēnešus mācīja vecmāmiņa Nguana. Par piemēru kalpoja viņas austie audumi.
Kad viņi pilnībā apguvuši tehniku, viņi vēlas sākt tirgot audumus un apģērbu. Ja visi Čon Buri ierēdņi reizi nedēļā valkātu Ang Sila kreklu, kā tas ir viņu ideja, tas noteikti darbotos.
(Avots: Bangkok Post, 16. gada 2013. jūlijs)
Reiz es biju OTOP ciematā, ko sauc par Ang Sila, Čonburi. Vai ir kāda saistība starp šo kundzi un ciematu ar šo vārdu?
@ Jan Tambonu, kurā dzīvo Nguans, sauc par Ban Puek (patiesi, Čonburi provincē). Rakstā nesastopos ar terminu OTOP (One Tambon One Product), taču ļoti labi varētu būt, ka Ang Sila ir iekļauts OTOP klāstā. Iespējams, ka Ans Sila ir arī Bana Pueka segvārds.
Paldies, Dick, es ātri meklēju. Es atceros, ka Ang Sila atradās praktiski piekrastē. Un tiešām. Tas atrodas apmēram 5 km uz ziemeļiem no Ban Puek. Abi ciemati, iespējams, ir no vienas Tambonas. Atklāts paliek jautājums, vai ciems ir nosaukts pēc būtības vai otrādi. Interesanta detaļa ir tā, ka viņi abi ir veci. Ang Sila sevi reklamē kā ļoti vecu ciemu uz karogiem un baneriem, kad es to apmeklēju pirms 3 gadiem svētdienas talā ar, protams, daudziem Otop produktiem.