Nolaidies uz tropu salas: peldēties, sasodīts!

Els van Wijlen dzīvo kopā ar savu vīru "de Kuuk" Koh Phangan. Viņas dēls Robins salā atvēris kafijas kafejnīcu.

Laiks ir skaists, spīd saule un ir silti. Tā kā man ir jāuzmanās, lai es nekļūtu tik greizs kā mans šūpuļtīkls, nolēmu katru dienu pa pusstundu izkustēties. Šūpošanās šūpuļtīklā neskaitās un, tā kā ir pārāk karsts, lai kaut ko citu darītu, es šodien iešu peldēties.

Man tas nepatīk, bet šķiet, ka tas tev ir tik neticami labi.

Uz Srithanu pludmali. Tas ir netālu, un jūs varat ieiet tālu jūrā pa mīkstām smiltīm, jūs varat iedzert un nekad nav īsti aizņemts.
Es stratēģiski novietoju savu spilgtās krāsas pludmales somu smiltīs, tā ir mana bāka, kad vēlāk peldos turp un atpakaļ pa pludmali.

Pūš neliels vējš un kad ieeju ūdenī ir mazi viļņi. Apskatu savu kaujas ainu un domāju par sekojošo: peldu paralēli pludmalei vispirms garu ceļu pa labi, beigās pagriežos un peldu līdz galam pa kreisi. Pēc tam atgriezieties un, tā sakot, atgriezieties savā sākuma vietā. Nezinu, cik tālu nopeldēju, bet man šķiet, ka pietiek.

Pirmā daļa pa labi ir kūkas gabals, es peldu līdzi viļņiem. Bet tad es pagriežos un nākas peldēt pret viļņiem līdz pat otrai pusei. Cenšos peldēt tā, lai netraucētu viļņi, bet tas ne pārāk labi sanāk. Pffffff, ļoti nogurdinoši, bet nesūdzies, tikai turpini peldēt. Turiet visas virsūdens atveres aizvērtas, cik vien iespējams,
jo, ja es uzņemu sālsūdeni, man ir jāvēdās.

Viļņi kļūst arvien lielāki, sasodīts, netīrais jūras ūdens ieplūst pa nāsīm un kavējas manā rīklē. Aizraujas pēc gaisa un, kad es atveru muti, lai uzņemtu lielu gaisa malku, sālsūdens plūst iekšā lielā vilnī!!

Es vemju un šņācu un klepoju, acīs sariesās asaras. Pēkšņi krasts ir bīstami tālu... Ak dievs, ja es noslīku?

Protams, nekad šeit neredzat glābēju, un vai viņi tik tālu dzirdēs manu saucienu pēc palīdzības?

Tad es jūtu, ka kaut kas slaukās pret manu kāju. whèèèèhèèèèèè man ir bail.

Es krītu panikā, cenšos turēt galvu virs ūdens un muti ciet. Es peldu, cik ātri vien varu, nogurstu un pietrūkst skābekļa...

Tieši pirms es pilnībā nokrītu, mans ceļgals peldot atsitās pret mīkstajām smiltīm, kas, izrādās, atrodas apmēram 40 cm zem manis apakšā. Aleluja, es nemirstu.

Es varu vienkārši stāvēt šeit… vai patiesībā vienkārši sēdēt. Ohhhhhhh kāds atvieglojums, es pamācu sev un slinkoju
dūšas tālāk pa viļņiem.

Kā man riebjas peldēšana.

Beigās es atkal apgriežos, vēl mazliet un tad beidzot ir beidzies. Nāvīgi noguris, bet dzīvs sasniedzu krastu. Ar pēdējiem spēkiem izkāpju no ūdens un cīnos caur sērfošanu. Esmu drošībā.

Pateicīgs es piepildu plaušas ar gaisu līdz mazākajiem bronhiem un sabruku novārdzis.

Es ar to cietu…