Chiranan Pitpreecha – dvēsele iztur…

Chiranan Pitpreecha (Foto: Pinterest)

"Dvēsele iztur" ir frāze no "Pirmie lietus", viens no slavenākajiem Chiranan Pitpreecha sociālkritiskajiem dzejoļiem (°1955, Trang).

Es izvēlējos šo titulu, jo tas daudz pasaka par šīs īpašās sievietes rakstura spēku, kas ir svētīta ar daudziem talantiem. Papildus tam, ka viņa ir rakstniece, tulkotāja un izdevēja, viņa ir arī fotogrāfe, muzeja direktore un, galvenais, feminisma tēls Taizemē.

Par viņas bērnības gadiem ir maz zināms, taču skaidrs, ka pirmos dzejoļus viņa sāka rakstīt trīspadsmit gadu vecumā, uz to pamudinājusi mamma, kura vadīja grāmatnīcu. Viņa studēja medicīnu Čulalongkornas universitātē Bangkokā 6. gados, kad režīms nežēlīgi sagrāva lēnām veidojošos un strauji augošo demokratizācijas kustību universitātēs. Pēc 1976. gada XNUMX. oktobra krīzes un tai sekojošā drošības spēku un paramilitāru asiņainā uzbrukuma Tammasatas universitātei viņa aizbēga uz kalniem kopā ar simtiem citu jaunu intelektuāļu un pievienojās komunistiskajai partijai, kas tika pasludināta par nelikumīgu.

Viņas slavenais dzejolisDokmai jā klēts' (Ziedi pumpuros) ir par šo nemierīgo periodu viņas dzīvē. Viņa aizbēga kopā ar citu ievērojamu studentu aktīvistu, vēlāko dzejnieku un profesoru Sexan Prasertkul. Viņš bija viens no viņas klasesbiedriem Thammasat universitātē, ar kuru viņa apprecējās neilgi pēc tam. Turpmākie gadi, dzīvojot slepus un nerimstoši medījušas armijas un policijas, nebūt nebija vieglākie viņu dzīvē.

Vilšanās stingrā komunistu dogmatismā un partizānu kara acīmredzamajā bezcerībā, pāris atgriezās no džungļiem 1981. gadā pēc amnestijas pasākumu izsludināšanas un viņiem tika dota iespēja studēt vēsturi elitārajā Amerikas Kornela universitātē. Šeit Chiranan ieguva gan bakalaura, gan maģistra grādu vēsturē.

Viņa šķīrās no Prasertkulas neilgi pēc tam un pēc atgriešanās Taizemē, daļēji pateicoties viņas atklātajiem un atklātajiem uzskatiem par feminismu un citiem politiskiem un sociāliem jautājumiem, viņa kļuva par vienu no pazīstamākajām mūsdienu rakstniecēm Taizemē un ir publicējusi daudzus rakstus laikrakstos un žurnālos. 1989. gadā viņa saņēma prestižo Dienvidaustrumāzijas rakstīšanas balva par savu pirmo un izteikti autobiogrāfisko dzejoļu krājumuBai Mai Ti Hai Pai (trūkstošās lapas).

Viņas dzejolis'Pirmais lietus 1992. gadā PEN klubs Taizeme to nosauca par gada labāko dzejoli. Kopš tā laika viņas darbi ir tulkoti no taju valodas angļu, franču, vācu, spāņu, krievu, korejiešu, japāņu un malajiešu valodā. Viņa piedalījās arī pilnmetrāžas filmas veidošanā.Vēstule tēvocim Boonmee', 2009. gada sociāli kritiska filma, ko veidojis savdabīgais taizemiešu režisors Apichatpong Weerasethakul. 2011. gadā viņa tika iebalsota par vienu no sešdesmit piecām ietekmīgākajām sievietēm Taizemes sabiedrībā. Un tas noteikti nebija nepelnīti...