Kā būtu ar….

Pēdējā laikā man ir atgādināts par taizemi, ar kuru es sastapu vienā no daudzajām foto ekspedīcijām caur galvaspilsētu Taizeme. Kas ar viņiem ir noticis pēc pēdējo mēnešu briesmīgajiem plūdiem...?

Pirms kāda laika es strādāju Bangkokā — esmu fotogrāfs — un meklēju piemērotas vietas, kur filmēt sēriju, pie kuras strādāju. Zem Khlong Toey automaģistrāles es atradu lielisku fotogēnisku Bangkokas daļu. Vieta, kur nenāk daudz tūristu, nav izklaides zonas. Bija dienas vidus, bez spīduma un valdzinājuma, nevienas ēstuves vai tempļa.

Pie tilta, kas stiepās pār khlongu, es atradu taizemiešu grupu, kas ēd zālienā. Viņi skatījās uz mani tikpat pārsteigti kā es uz viņiem. Viņa nesaprata, ko es tur nācu darīt, skaidri atpazīstams kā farangs. Nevis naidīgi, bet ziņkārīgi, un, pirms es to sapratu, pār manu plecu skatījās bērni, lai redzētu, ko es fotografēju.

Vēlējos nofotografēt viaduktu apakšpusi, kas ir turpinājums Nīderlandē fotografētajai viaduktu sērijai. Impozantas betona konstrukcijas tukšā vidē, abstraktas ģeometriskas formas.

Kur Nīderlandē parasti iet ceļš, šeit bija kanāls. Tikpat tumšā krāsā. Es griezos un nebiju pilnībā apmierināts ar attēlu. Kādā brīdī pēc iespējas labā un ļaunā cilvēku grupa jautāja, vai es nevaru nākt tuvāk. Lai ar tiem attēlā varētu izveidot labāku kompozīciju. Tālāk sekoja interesanta saruna, kurā es nesapratu viņu taizemiešu valodu un viņi nerunāja angliski.

Kļuva skaidrs, ka viņi tur ne tikai ēd, bet arī viņa tur “daļēji” dzīvoja pastāvīgi. Pēc mana lūguma norādīt, kur viņi dzīvoja, viņi norādīja uz diviem plato milzīgo pīlāru pakājē, kas atbalstīja ātrgaitas ceļu. Uz ļoti šauras joslas bija dažas lietas, paklājiņš, audums, veļas aukla ar T-kreklu, pudele ar ūdeni un Budas statuja. Visa mājsaimniecība.

Es gribēju tur nofotografēt dažas bildes un skatījos viņu 'skatu' uz ūdens. Pēkšņi es ieraudzīju burbuļus uz ūdens un nodomāju: "Dievs, cik dīvaini, ka tūlīt līs". Bet burbuļus neizraisīja lietus lāses. Tā bija gāze, kas pacēlās no kanāla apakšas. Tas lika man reiboni un sliktu dūšu.

Apjukusi un pārsteigta piecēlos, biju uzņēmusi skaistas bildes tieši to, ko meklēju un tajā pašā laikā saskāros ar dzīves apstākļiem, ar kuriem nezināju, ko darīt. Viņi nešķita apbēdināti par savu vietu Bangkokā, ne kaunā, ne lepni. Tas man pacēla spoguli. Kaut ko padomāt par to, ko es tur īsti daru, ko iemūžināju. Viņu niecīgie īpašumi un skaistas ģeometriskas formas.

Šajās nedēļās es bieži domāju par viņiem, kā viņi būtu tagad, kad viņu izspiedums, iespējams, atrodas metru vai vairāk zem ūdens, un tas, kas viņiem bija, būtu pazudis?

Fransuā Eika teksts un fotogrāfijas