Seagipsys Taizemē

mariakraynova / Shutterstock.com

Taizeme ir vairākas etniskās minoritātes, no kurām kalnu ciltis ziemeļos ir diezgan labi zināmas. Dienvidos jūrmalas ir nedaudz novārtā atstātā minoritāte.

Apzināti saku “seagipsy's”, jo man tas izklausās laipnāk par tulkojumu jūras čigāni. Taizeme ir trīs galvenās jūrasgīpju grupas: Moken, Urak Lawai un Mokler. Taizemiešiem šie cilvēki ir pazīstami kā "Chao Lay" (jūras cilvēki), kas ir vispārīgs termins ciltīm, kuras dzīvo pie jūras un kuru izcelsme ir cieši saistīta ar jūru.

Moken

Ir aptuveni 2.000 līdz 3.000 cilvēku grupa, kas dzīvo pie Taizemes, Mjanmas un Malaizijas krastiem ap Surīnas salām (nacionālais parks). Viņi ir pazīstami kā Moken, runā savā valodā, no kuras eksperti nav spējuši noteikt, no kurienes Moken sākotnēji cēlies. Tiek uzskatīts, ka viņi bija pirmie Andamanu jūras piekrastes zonu iedzīvotāji. Viņu nomadu jūras kultūra, iespējams, tos atveda no Ķīnas dienvidiem uz Malaiziju pirms vairāk nekā 4.000 gadiem, kur grupas galu galā sadalījās 17. gadsimta beigās, taču precīza to pastāvēšanas vēsture nav zināma.

Mokeni dzīvo apkārt un jūrā, un, protams, viņi ir lieliski zvejnieki; viņi pazīst jūru sev apkārt kā neviens cits. Ja vīrietis brokastīs vēlas zivis, viņš ar šķēpu dodas jūrā un pēc neilga laika ir noķēris zivju maltīti. Pētījumi liecina, ka Moken zem ūdens var redzēt divreiz labāk nekā, piemēram, eiropieši. Ir arī pierādīts, ka tie spēj ienirt pat 25 metru dziļumā bez niršanas aprīkojuma.

Lielākais drauds viņu kultūrai ir tas, ka privātie investori un zemes spekulanti vēlas tālāk attīstīt apgabalus, kur dzīvo mokeni. Pagaidām tas "uzbrukums" ir novērsts un viņi var bezrūpīgi turpināt savu dzīvi. Uztraukties vienalga nav Moken īpašība, tā nav viņu vārdu krājumā.

Par to, cik labi mokeni zina jūras kaprīzes un kaprīzes, ir atspoguļots 26. gada 2004. decembrī. Vairāki gados vecāki cilvēki no Mokenu cilts uz salas Surīnas salu jūras nacionālajā parkā pie Phang-Nga provinces krastiem ievēro, ka viļņi jūrā ir neparasti un kustības notiek neparastā veidā. Viņi saceļ trauksmi, un iedzīvotāji patveras augstākajā interjerā. Kad viņi atgriežas, ciematu ir pilnībā iznīcinājis La Boon — kā mokeni sauc par cunami —, kas ir izpostījis šo teritoriju.

Viņu laivas un mājas uz pāļiem ir nekas vairāk kā koka un šķembu kaudze. Bet, kamēr Taizemē sēro vairāk nekā 5.000 upuru, Moken kopiena ir izglābta, pateicoties vecāko cilšu zināšanām par jūru.

Mokeni ir pārbūvējuši savu ciematu, kā galvenos "celtniecības blokus" izmantojot bambusu un lapas. Nevis tajā pašā vietā, bet vairāk iekšzemē, kur ir drošāk. Ja Mokeniem ir kādas bažas, tās ir tādas, ka viņiem pietrūkst tradicionālās vides ap jūru no sava jaunā ciemata. Pieaug ārējās pasaules ietekme. Taizemes varas iestādes ir aizliegušas zvejot noteiktas zivju sugas, piemēram, jūras gurķus un dažus vēžveidīgos, atņemot Mokenam svarīgu ienākumu avotu. Daži no viņiem jau pametuši zvejnieku ciematu, lai strādātu par tūristu niršanas gidiem vai kļūtu par atkritumu savācējiem.

Mokeniem ir ļoti sabiedriska dzīve. Ir dažādas ciltis, bet visi ir vienlīdzīgi. Tādējādi cilts loceklis var pāriet no vienas cilts uz otru, nepadarot viņa dzīvi nožēlojamu. Tāpēc viņi neatvadās, jo tādi vārdi kā “sveiki” un “uz redzēšanos” viņu valodā neparādās. Arī vārds “kad” nav zināms, jo Mokeniem nav cita laika jēdziena kā diena un nakts – tāpēc viņi nezina, kā steigties.

Interesants fakts ir tas, ka bruņurupuča harpūnēšana ir tuvu sievas uzņemšanai. Mokeni jūras bruņurupuci uzskata par svētu, un Mokeni, iespējams, arī sievieti uzskata par svēto.

Reliģijas ziņā mokeni tic animismam - garīgo būtņu doktrīnai. Sabiedrībās, kas dzīvo no dabas un medībām, cilvēks bieži tiek pielīdzināts dabai un tāpēc nav augstāks par to. Cieņa pret dabu un visu apkārtējo ir būtiska, rituāli ir vitāli svarīgi izdzīvošanai. Ar to viņi iekaro garu labvēlību, kas nodrošina barību, pajumti un auglību un vienlaikus atbaida ļaunos garus.

Mokler

Mokleri ir jūrasgipšu jeb "Chao Lay" grupa, kas saņem vismazāko mediju un sabiedrības uzmanību. Tas ir tāpēc, ka viņu ciemati atrodas apgabalos, kur tūristi ierodas maz vai nemaz. Urak Lawoi un Moken tiek pieminēti atkal un atkal, jo tie dzīvo populāros tūristu galamērķos, piemēram, Puketas, Lantas un Lipehas salās (Urak Lawai) un Surīnas salās (Moken) vai to tuvumā.

Mokleri tiek uzskatīti par "Chao Lay" vai "Thai Mai" (jaunie taizemieši) apakšgrupu, kas dzīvo regulāru dzīvi un ir ieguvuši arī Taizemes pilsonību. Moklera bērni mācās vietējā skolā un iegūst izglītību taju valodā. Lielākā daļa no viņiem nerunā mokleru valodā, lai gan viņi to saprot, runājot ar saviem vecākiem vai vecvecākiem.

Lielākā daļa Mokler ciematu atrodas Phang-Nga provincē Taizemes rietumu krastā. Tie ir izkaisīti Khuraburi, Takuapa un Thaimuang rajonā. Daudzi Mokler patiesībā jau ir sauszemes iedzīvotāji, jo viņu ciemati atrodas nevis piekrastes zonās, bet gan iekšzemē. Bieži viņi uzskata sevi par tradicionāli lauksaimniecību; viņi strādā gumijas vai kokosriekstu plantācijās vai tiek pieņemti darbā par strādniekiem dažādu citu uzdevumu veikšanai. Joprojām ir daži piekrastes ciemati, kur jūra joprojām ir Moklera ienākumu avots.

Lai gan daudzi Mokler uzskata budismu par savu reliģiju, viņu animistiskie uzskati joprojām ir ļoti svarīgi. Katru gadu februārī/martā Mokler svin upurēšanas svētkus savam leģendārajam vadītājam Ta Pho Sam Phan.

Uraks Lawoi

Šī jūraszāļu grupa dzīvo ap Andamanu jūras salām un piekrastes zonām. Viņu ciemati atrodas Phang-nga, Puketā, Krabi un Satunā.

Urak Lawoi ir arī sava valoda un tradīcijas. Kopumā Urak Lawoi sauc par Chao Lay, Chao Nam vai Thai Mai. Viņiem pašiem Chao Nam šķiet nievājošs termins, jo "Nam" viņu valodā nozīmē arī sperma. Viņi dod priekšroku Thai Mai, ar kuru viņi vēlas izpausties kā Taizemes valsts neatņemama sastāvdaļa.

Ir leģenda par Urak Lawoi Adang salā. Sen, sen, Dievs sūtīja Nabeeno uz salu, lai mudinātu iedzīvotājus pielūgt Dievu. Urak Lawoi senči atteicās, pēc tam Dievs uzlika viņiem lāstu. Pēc tam Urak Lawoi devās uz Gunung Jerai, kur daži bēg mežā un pārvēršas par mežoņiem, pērtiķiem un vāverēm. Citi izgāja jūrā kā nomadi laivā ar nosaukumu Jukok. Gunung Jerai joprojām ir Urak Lawoi svēta vieta, un divas reizes gadā tiek rīkota ceremonija, kuras beigās tiek nolaista dekorēta laiva, kas, kā uzskata Urak Lawoi, dodas uz sākotnējo apmetni netālu no Gunung Jerai.

Urak Lawoi veido tikai nelielu kopienu, kas lielā mērā ir saistītas viena ar otru. Viņi parasti dzīvo mazās bambusa mājiņās, kas celtas uz pāļiem, kuru priekšpuse vienmēr ir vērsta uz jūru. Mājas parasti tiek būvētas ar ģimenes un kaimiņu atbalstu.

Urak Lawoi ikdiena ir vienkārša. No rīta vīrieši dodas makšķerēt, bet sievietes veic mājas darbus un ap pusdienlaiku gaida, kad vīri atgriezīsies. Noķertā zivs ir savas ģimenes un/vai radinieku lietošanai, savukārt citu daļu pārdod tirgotājiem. Pēcpusdienā sievietes atpūšas, kamēr vīrieši atkal saveda kārtībā savus zvejas rīkus.

Dzīve gan mainās, jo ar makšķerēšanu viņi gandrīz nesasniedz iztikas minimumu, tāpēc daudzi vīrieši strādā citur, lai nopelnītu pienācīgu algu.

Papildus jūras veltēm rīsi ir galvenais Urak Lawoi ēdiens. Viņi ēd dažādus dienvidu taju ēdienus, kuros kokosrieksts ir būtiska sastāvdaļa. Urak Lawoi parasti ēd, kad viņi ir izsalkuši, tāpēc noteiktā laikā nav noteikta maltīte.

Jau sen Urak Lawoi uzskatīja, ka ļaunie gari ir slimību cēlonis. Viņiem bija vietējais ārsts (to ie), kurš cīnījās ar slimību, pierunājot vai izmantojot svēto ūdeni. "Maw" ir personisks līdzeklis, kas sazinās starp Urak Lawoi un gariem. “Maw” izvēlas no cilts vecākā, kurš arī māca bērniem tradicionālo garīgo dziedināšanu. Mūsdienās viņi izmanto ārstus un slimnīcas.

Urak Lawoi dzīvesveids pakāpeniski iekļaujas taju kultūrā. Viņi vairs nevar tikt galā patstāvīgi, tāpēc darba un ienākumu ziņā ir arvien vairāk atkarīgi no citiem (tajuiešiem).