Optiskā ilūzija kā mākslas forma Koratā
Katru reizi, kad mēs (brīvprātīgie) strādājam fondā Žēlsirdības nams, atvēlam laiku arī sev. Mēs parasti ejam vairāk nekā trīs nedēļas. Divas nedēļas darbam un tad nepilna nedēļa Taizemes apskatei. Vai visi pārdzīvojumi var nogrimt un mēs vismaz atgriezīsimies mājās mazliet atpūtušies. Šogad Henny un es apmetāmies Nakhon Ratchasima vai Korat.
Nolēmām pēdējo svētku dienu pārvērst par muzeja dienu. Mēs bijām redzējuši uz viesnīcas galda brošūru par kaut kādu mākslas izstādi: Arts of Korat. Tas bija arī mūsu kartē. Tā kā mums nekad nav bijusi karte ar songtheaw rindas, mums vienmēr ir jājautā, kura songtheaw ir. Mēs nerunājam taju valodā, tāpēc esam atkarīgi no adresāta angļu valodas.
Dāma autoostā bija ļoti izpalīdzīga. Viņa mūs novietoja uz krēsla uzgaidāmajā zonā un pēc kādām desmit minūtēm atveda uz dziesmu dziru. Tas uzreiz aizbrauca un pie pirmās izejas jau devās nepareizā virzienā pēc mūsu kartes. Na dažus simtus metru izkāpām, laipni pateicāmies un samaksājām šoferim un apturējām nejaušu songtheaw.
Tā vadītājs mūs nostādīja pareizajā dziesmā. Katrā līkumā un pagriezienā, sekojot mūsu kartei, mēs nonācām pareizajā virzienā. Bet…. pēkšņi viņš pagriezās un paņēma citu ielu, aizgāja kaut kur uzpildīt un mēs bijām apmaldījušies. Jautāja vadītājam, bet viņš nevarēja nolasīt karti.
Mēs sākām staigāt nejauši, bet mums ar to drīz pietika. Tā nu mēs kaut kur piezvanījām pie durvīm. Paskaidroja un parādīja, ko mēs gribam uz kartes un mapes. Sieviete mūs saprata un stāstīja, kā staigāt tenglišā, bet mēs to nesapratām. Taču viņai bija risinājums: viņa piezvanīja vīram, kurš veda mašīnu un aizveda mūs uz muzeju: pa ielu pagriezieties pa kreisi un pēc dažiem simtiem metru bijām savā galamērķī. Mēs, protams, viņam un viņa sievai ļoti pateicāmies.
Kad ieradāmies muzejā, mūs sagaidīja ar lielu cieņu. Mēs samaksājām un lūdza novilkt apavus, bet vietā iedeva auduma čības. Templī arī ir jānovelk apavi, tāpēc mums tas nelikās īpaši dīvaini. Bet mēs vēl nevienā templī nebijām saņēmuši čības.
Ar rokas mājienu tikām aicināti apmeklēt muzeju. Tie visi ir numuri ar sienas gleznojumiem. Dažreiz viņi turpināja uz grīdas: tāpēc kurpes nost un čības kājās. Pie katras gleznas bija zīme uz zemes. Netālu izkarināta fotogrāfija, kā gleznu varētu iemūžināt filmā.
Gleznā vienmēr pietrūka viena vai vairāku cilvēku. Nolūks bija, lai viens no apmeklētājiem stāvētu gleznā, bet otrs apmeklētājs uzņemtu attēlu no marķējuma. Nepabeigtā glezna bija labi apgaismota, tāpēc varēja (un vajadzētu) strādāt bez zibspuldzes. Fantastiski.
Mēs bijām vienīgie apmeklētāji un lieliski pavadījām laiku, fotografējot viens otru dažas stundas. Gleznas veidojuši Taizemes mākslinieki.
Iesniedza Adelberts Heselings