Taizemietis vācu Vērmahtā

Gadiem ilgi esmu meklējis grāmatu, kas varētu izgaismot vienu no intriģējošākajām Taizemes Otrā pasaules kara vēstures lappusēm. Uz vāka ir vācieša virsnieka fotogrāfija Vērmahts ar nepārprotamiem Āzijas sejas vaibstiem. Šajā grāmatā ir apkopoti Vičas Tivatas (1917-1977), taizemietes, kas šī konflikta laikā dienēja Vācijas armijas rindās, memuāri. Vērmahts bija dienējis.

1936. gadā viņš iestājās Militārajā akadēmijā Bangkokā, un divus gadus vēlāk šis topošais virsnieks kopā ar citu kursa biedru tika nosūtīts uz Beļģiju, lai Briseles Militārajā skolā studētu militārās sakaru sistēmas. Pārsteigts par Vācijas iebrukumu 1940. gada maijā, viņš nevarēja uzreiz atgriezties Taizemē, un man ne visai skaidru iemeslu dēļ viņš pēkšņi parādījās pēc dažiem mēnešiem Vācijas militārajā skolā. Pats par sevi tas nebija tik dīvaini, jo jau no 19. gada beigām^e gadsimtā pēc karaļa Čulalongkorna lūguma Taizemes virsnieku kandidāti tika nosūtīti uz Eiropas militārajām skolām, lai turpinātu apmācību. Taču nav skaidrs, vai uz Vāciju bija devies arī viņa tautietis, kurš kopā ar viņu bija nosūtīts uz Briseli.

Kā minēts, Viča Tivats sāka studēt Militārajā akadēmijā Berlīnē, bet nepilnu gadu vēlāk viņš brīvprātīgi iestājās par funker vai radio operators 29^e Panzergrenadieru divīzija no vācu valodas Vērmahts. Dažus mēnešus pēc uzņemšanas viņš tika pārcelts uz 3^e Panzergrenadieru divīzija. Visticamāk, tas notika ar Taizemes valdības klusu vienošanos tajā laikā, jo galu galā viņš bija ne tikai Taizemes pilsonis, bet arī Taizemes topošais virsnieks un kā tāds atbildīgs...

1942. gada sākumā viņš kļuva par vienību, kas kļūs pazīstama kā Austrumu bataljons 43. Vācu pakļautībā esošā vienība veidojās tikai ar aziātiem: šajā vienībā bija vismaz 300 japāņu. Loģiski, jo Japāna bija Vācijas sabiedrotā kopš 1938. gada. Lielākā daļa šo karavīru no Uzlecošās saules zemes bija studenti dažādās Vācijas militārajās akadēmijās, sākoties karam, un iestājās kaujā brīvprātīgi. Sekojot japāņu pēdās, sekoja arī vairāki simti korejiešu un mongoļu, kas ieradās no Mandžūrijas. Koreju bija okupējusi Japāna kopš 1909. gada un Mandžūrija kopš 1931. gada.

Viens no dīvainajiem šīs jau tā dīvainās vienotības aspektiem bija tas, ka Austrumu bataljons 43 kalpoja arī vairāki desmiti ķīniešu. Viņi bija Ķīnas nacionālistu armijas virsnieku kandidāti Kuomintang kuri pirms kara tika apmācīti Vācijā. Viņu vidū bija Ķīnas valsts vadītāja Čan Kaišeka dēls. Kuomintangs jau kopš 1936. gada cīnījās ar japāņiem, kuri bija pārņēmuši lielu daļu Ķīnas. Tagad viņi tajā cīnījās plecu pie pleca Austrumu bataljons 43. Vēl vienu īpašu kontingentu veidoja daži indonēzieši, kuri pēc Japānas okupācijas savā valstī un ar to saistītā Nīderlandes koloniālā režīma sabrukuma uzskatīja, ka varētu darīt savu, veicot gadījuma darbus okupantu labā. Iespējams, tieši pateicoties japāņu starpniecībai šie Sukarno sekotāji nokļuva vācu uniformā.

Atlikušie vīrieši šajā vienībā bija aziāti, kas sagūstīti Sarkanās armijas rindās un savervēti no karagūstekņu nometnēm. Lai gan lielākā daļa no šiem bijušajiem karagūstekņiem vēlāk atgriezās savā, etniski veidotajā austrumos Bataljoni beigtos. Piemēram, bija vienības kirgīziem, kalmoekiem un osetīniem. Austrumu bataljons 43 No 1943. gada vidus tika dislocēts pret Sarkano armiju un cīņā pret partizāniem, kas darbojās Vācijas armijas aizmugurē. Tā kā grāmata nav pieejama, es maz varu pateikt par Kura Tivata karjeru, taču viņš, iespējams, ir nokļuvis virsnieka statusā, jo vismaz vienā fotoattēlā viņš nēsā "Führerbewerber', virsnieka kandidāts. Jebkurā gadījumā viņš pārdzīvoja karu un pēc atgriešanās Taizemē kļuva par Taizemes armijas pulkvedi. XNUMX. gados Kurš Tivats bija Taizemes militārais atašejs, kas pēc kārtas tika norīkots uz Taizemes vēstniecībām Dānijā, Norvēģijā un Islandē.

Pēc Whicha Thitwat teiktā, vairāki desmiti taizemiešu dienēja Vācijas armijā Otrā pasaules kara laikā. Kamēr nevaru dabūt viņa grāmatu rokās, esmu spējis atrast tikai vienu citu, un tad viņš joprojām bija “jauktas” izcelsmes. Lusjēna Kemarata māte bija francūziete, viņa tēvs bija taizemietis no Isaanas, kurš, iespējams, ieradās toreizējā Indoķīnijā, izmantojot starppieturu. la douce Francija bija apmaldījies. Gandrīz uzreiz pēc tam, kad lielākā daļa Francijas bija okupēta, tobrīd 18 gadus vecais Kemarats mēģināja iestāties Waffen SS kā kara brīvprātīgais. Viņa kandidatūra tika noraidīta rases dēļ, tāpēc 1941. gadā viņš iesaistījās Leģions Volontaire Français (LVF), brīvprātīgo leģions, ko izveidojuši franču līdzstrādnieki, lai strādātu ar Vērmahts cīnīties Austrumu frontē. LVF rindās bija daudz mazāk stingri nosacījumi un viņam uzreiz tika atļauts feldgrey uzvilkt ģerboni. Sākotnēji viņš bija apmācīts kā skauts, bet galu galā kļuva par pirmo MG smagā ložmetēja ložmetēju

42. 1943. gada sākumā Kemarats tika ievainots un nonāca padomju kara gūstā, taču viņam izdevās aizbēgt un atkal pievienoties savai vienībai. 1943. gada vasarā LVF tika pārveidota par 'Sturmbrigade Frankreich' un iekļauta Waffen SS, kur šī vienība kļūtu bēdīgi slavena kā Waffen SS panzergrenadieru divīzija Kārlis Lielais' kurš kopā ar holandiešu, norvēģu un dāņu SS brīvprātīgajiem nomira 1945. gadā līdz pēdējam cilvēkam Reiha kanceleja aizstāvēt Berlīnē.

Panzergrenadieris Kemarats, kurš galu galā nokļuva Waffen SS, tika norīkots uz 10^e (prettanku) rota Kājnieku pulks Nr.58. Vāciešiem bija vajadzīga lielgabalu gaļa, un Āzijas asinis acīmredzot vairs nebija šķērslis Waffen SS. Viņš pārdzīvoja smagas pretgaisa kaujas Ukrainā, Pomerānijā un pie Oderas. Ar vairākiem simtiem izdzīvojušo Kājnieku pulks Nr.58 viņš mēģināja aizbēgt uz Dāniju, bet 2. gada 1945. maijā šī vienība padevās britiem. Nav skaidrs, vai Lusjēns Kemarats nokļuva gūstā, vai arī viņš aizbēga civildrēbēs. Ir skaidrs, ka pēc kara viņš atgriezās Francijā. Pēc mana vecā biedra, normāņu militārā vēsturnieka Žana Mabira teiktā, viņš bija dzīvs vismaz līdz 2000. gadu sākumam un 1973.–1974. gadā bija piedalījies savas grāmatas tapšanā.La Division Charlemagne: les combats des SS français en Poméranie'....