Literāri botāniska pieredze

Nē, cienījamie bloga lasītāji, es nerunāšu par kādu slavējamu augu vai dabas ceļvedi, bet par kādu ļoti īpašu, bet diemžēl ar lielāko daļu Faranga pilnīgi nezināma vietne.

Lielākajai daļai ārzemnieku un pat emigrantu, kuri šeit dzīvo jau ilgu laiku, taju literatūra vai dzeja parasti ir cēls nezināmais, un tam ir daudz iemeslu, sākot no intereses trūkuma līdz vēlmes trūkumam patiešām apgūt valodu. Jautājiet visvairāk Faranga kuri jau ir pavadījuši diezgan dažus Taizemes gadus uz letes apmēram pieciem mūsdienu Taizemes rakstniekiem, un viņi, iespējams, jums neatbildēs. Ja tas ir kāds mierinājums: arī daudzi taizemieši to nevar izdarīt...

Gadiem ilgi ar izbrīnu un arī ar zināmām bažām vēroju to, ko esmu ieradies saukt par Taizemes sabiedrības šķelšanos. Izglītībā maz uzmanības tiek veltīts literatūrai šī vārda plašākajā nozīmē. Neatkarīgi no tā, vai tas attiecas uz vietējiem vai ārvalstu augiem. Un valdība, šķiet, nav sliecas daudz ieguldīt projektos, kas veicina lielāku lasīšanu vai lielāku grāmatu patēriņu. Piemēram, piedāvājumu Taizemes bibliotēkās un bibliotēkās var saukt par diezgan niecīgu, un, manuprāt, tas ir nepietiekami. Nevar noliegt, ka grāmatas gandrīz nav atrodamas vairumā vidusmēra taizemiešu ģimeņu, taču, lai būtu skaidrs, tā ir globāla parādība, jo tas attiecas tikpat daudz uz Schiedam, Dendermonde vai Ypres, kā uz Lopburi, Rayong vai Buriram… Taizemes jaunieši ar nepacietību. aprij ievestu no Japānas Mangakomiksiem vai dod priekšroku tajos spēlēt spēles Playstation nekā brist pa labu grāmatu. Īsāk sakot, nākotne, vismaz kas attiecas uz lasīšanas kultūru, nav īsti rožaina. Tie ir tikai novērojumi, kas nevienu grāmatu cienītāju neiepriecinās...

Tāpēc, manuprāt, jebkura iniciatīva par literatūras popularizēšanu Taizemē ir patīkams bonuss. Es atklāju Centrālais literatūras botāniskais dārzs Khao Prathap Chang pilsētā Čombuengas rajonā netālu no Račaburi, patiesībā gluži nejauši, vienā no maniem meklējumiem pēc bēdīgi slavenā Otrā pasaules kara Taizemes un Birmas dzelzceļa paliekām. Lai gan termins Botāniskais dārzs, iespējams, nav pārāk precīzs apraksts šai lielajai parka zonai, kas ietver vairākas tematiskās zonas un pastaigu takas. Galu galā šo vietni īsti nevar salīdzināt ar klasiskajiem Rietumu botānisko dārzu konceptiem, piemēram, Leiden Hortus botanicus, Nacionālo botānisko dārzu Meise vai pat Keukenhof.

Man nav ne jausmas, kurš izdomāja šī dārza koncepciju, un uz vietas veiktās aptaujas mani gudrāku nav padarījušas, bet tas vismaz bija radošs un māksliniecisks prāts. Parks, kura platība ir vairāk nekā 4.000 ha. galvenokārt jauktu mežu platības, atrodas Prathapchang kalnu nogāzēs iepretim vietēji labi zināmajai Khao Bin alai. Parka apsaimniekošana, ņemot vērā tā lielumu, ir uzticēta tai Nacionālo parku, savvaļas un augu aizsardzības departaments. Dažādos sižetos šajā vietā var atrast dažādus augus, kokus un krūmus, kas figurē duci labi zināmu taju eposu dzejoļu, tautas pasaku un grāmatu, piemēram, Khun Chang Khun Paen, de Ramakien, Da Lhang, Phra Aphai Manee, Lilit Phralor, Lilit Talengphao, Aunnarut un Niras Muangphet. Kopumā ir 33 sižeti, kuros par literārām tēmām apvienotas 337 dažādas augu un koku sugas. Jūs varat ne tikai apmeklēt obligāto garšaugu dārzu, Auttayarn Dokmaidziesmu dārzs un budisma meditatīvais dārzs, bet to var arī darīt Pruksa Nanaphan- dodieties pa dabas taku, kas ved garām 13 tematiskām ziedu pieturām. Tiem, kas vēlas kārtīgi izpētīt dabas liegumu, ir iespēja rezervēt nakšņošanu un pēc tam izstaigāt plašo teritoriju apmācīta gida vadībā.

Un Khao Prathap Chang piemērs acīmredzot darbojas lipīgi un iedvesmojoši, jo arī Isaan sirdī, precīzāk Roi Et, tagad varat apmeklēt literatūru. Botāniskais dārzs Dong Mai-i nacionālajā meža rezervātā Pha NamYoi (Nong Phok). Tomēr man vēl nav bijusi iespēja to pagodināt ar vizīti…