Kā tēvs, kā meita: aizstāvam cilvēktiesības

“Kad es biju mazs, es īpaši neuztraucos par cilvēktiesību jautājumiem. Daļēji tāpēc, ka es domāju, ka piederu vidusšķirai, un cilvēktiesību pārkāpumi notika ar etniskajām minoritātēm, piemēram, kalnu ciltīm un zemniekiem. Es domāju: ar mani šādas problēmas nenotiek.

Taču Pratubjitai Neelapaijitai (30) tas pēkšņi beidzās pirms deviņiem gadiem, kad viņas tēvs, slavens cilvēktiesību advokāts, pazuda bez vēsts. Pēc tam viņa bija Čulalongkornas universitātes vecākā studente. Pirmo gadu pēc viņa pazušanas viņa bija dziļi nelaimīga. Viņa nepiedalījās nevienā aktivitātē. Viņa uzskatīja, ka ciešanas ir cieņa pret manu tēvu, un sēras ir labākais veids, kā saglabāt atmiņas par viņu. Pēc šī gada viņa sāka domāt par sava tēva lietu no politiskā viedokļa.

“Kā politikas zinātnes students es tiku apmācīts domāt par politisko motivāciju. Es sapratu, ka vainīgie gribēja apklusināt manu tēvu un ka viņi vēlas, lai mēs dzīvotu bailēs un turētu muti ciet. Tāpēc es nolēmu pretoties. Viņa pavadīja savu māti, kura gadu gaitā ir turpinājusi pievērst uzmanību vīra pazušanai, uz tiesām, policijas iecirkņiem un sanāksmēm.

Viņas diplomdarbs bija par tiesvedību un konfliktiem Tak Bai incidentā 2004. gadā (foto mājas lapa). Pēc tam karavīri nošāva septiņus dienvidu protestētājus, bet 78 nosmaka kravas automašīnā, kurā viņi tika nogādāti militārajā nometnē. Neviens nekad nav tiesāts.

Baena, kā viņu dēvē, tagad ir Mahidolas universitātes Cilvēktiesību un miera studiju institūta pasniedzēja. Ir teiciens, ka jūs nevarat īsti saprast cilvēktiesību nozīmi, kamēr jūsu tiesības nav pārkāptas. Man šķiet, ka tagad saprotu tā nozīmi.

Pagājušajā gadā Baena debitēja aizstāvības darbā, pievienojoties kampaņai Sombath Somphone & Beyond, kas ir kampaņa, lai izdarītu spiedienu uz Laosas valdību, lai tā izmeklētu Sombata Somfona, kopienas darbinieka un Ramona Magsayza balvas saņēmēja, pazušanu. Pēdējo reizi viņš tika redzēts pagājušā gada decembrī pēc tam, kad viņš iebilda pret dambju celtniecību Mekongā. Baena jūtas emocionāli iesaistīta šajā lietā, jo viņas tēvs, kā arī Sombats pēdējo reizi redzēti automašīnā.

Visvairāk Baenu šokē, kad runa ir par pazušanu un nolaupīšanu, ir attieksme pret upuriem. "Taizemes sabiedrība joprojām uzskata, ka nolaupītie ir slikti cilvēki un viņi saņem to, ko ir pelnījuši." Piemēram, viņas tēvs tika attēlots kā "zagļu aizstāvis". Galu galā viņš bija aizstāvējis dienvidu separātistus un iespējamos narkotiku tirgotājus, kas teica Taksinā karš pret narkotikām nepatiesi apsūdzēts un/vai policijas spīdzināts.

"Lielākā daļa upuru ir arī personiskas problēmas. Piemēram, Taksins stāstīja medijiem par manu tēvu, ka viņam bija kautiņš ar manu māti un tāpēc aizbēga no mājām.

Baens saka citu upuru ģimenēm: "Nepārvērtiet savu sirdi slepkavības bedrē un pastāstiet savu stāstu. Parādiet vainīgajiem, ka viņi nevar sasniegt savu mērķi, apklusinot mūs. Viņi var paņemt ģimenes locekļus un likt viņiem pazust, bet viņi nevar likt mums pazust un mirt kopā ar upuriem.

(Avots: Muse, Bangkok Post, 7. gada 2013. septembris)